tija-yoga.lv


Dvēseles dzīve ķermenī.
 

Juris Rubenis par meditāciju un klusumu


Mīļie ceļabiedri. Šajā rakstā ir apkopti izvilkumi (savstarpēji nesaistīti) no divām intervijām ar Juri Rubeni. Tie sniedz vienreizēju atbalstu un padziļina izpratni par meditāciju katram sevis paša meklētājam un sava ceļa gājējam. Mums ikvienam. Intervijas, protams, satur vēl daudz neatsverami vērtīgas informācijas.


Meditācija ir sena prakse, pazīstama visās lielajās reliģijās. Ikdienā mēs ar savu dzīves modeli esam ieslēgti paši sevī kā vakuumkatlā, no kura nav izejas. Tu esi ieslodzīts sevī, savās idejās, iztēlē, vārdos – tās ir labas lietas, bet ierobežojošas, jo tie ir tavi vārdi, tava iztēle! Ir daudzi jautājumi, kurus var risināt tikai tad, ja tiek dziļāk par sevi. Tad jāuzdrošinās atsacīties lietot savus vārdus, iztukšoties no tā un piedzīvot kaut ko citu. Meditācija ir klusuma ceļš, kurā tu mācies apklusināt to, kas tevī notiek, iztukšot sevi no parastajiem saturiem, un tas dod pilnīgi jaunas iespējas. Tas nav vienkārši. Tas prasa disciplīnu un nav modelis, kas labi derētu mūsdienu cilvēkam patērētājam, kas grib visu uzreiz. Bet rezultāti, kurus tu piedzīvo, ir paliekoši.

Cilvēki sūkstās, ka neredz zīmes. Ne tāpēc, ka šo zīmju nebūtu, bet tāpēc, ka mūsu parastā seklā apziņa tās neuztver. Meditācija māca būt vērīgiem, ieraudzīt un sadzirdēt. Tāpēc svarīgi ir apstāties un apklusināt trokšņus sevī.

Cilvēki intuitīvi meklē pieredzi, grib paši kaut ko sastapt un piedzīvot. Kamēr tev nav savas pieredzes, tev jāpaļaujas uz citu pieredzi. Ja lielākajos jautājumos tu visu mūžu dzīvo no citu pieredzes, tas nav īstais ceļš.

Reizēm mūsu egoisms liek visu laiku gribēt kaut ko, kas mums nav lemts. Ja cilvēks ir vērīgs, viņš var saklausīt, kurš ir viņa ceļš, un to iet. Bet tas nav virspusē, tam jāvelta laiks, vērība un uzmanība.

Sākumā retumis mācies apjaust dažus no šiem meditatīvajiem stāvokļiem, tad atsevišķas reizes sāc just nepieciešamību šo meditāciju praktizēt. Tad vienu brīdi jūti nepieciešamību to darīt katru dienu, un tad pienāk tāds brīdis, ka vēlies meditēt rītā un vakarā. Šajā virzībā mazāk piedalījušās manas smadzenes ar lēmumiem, vairāk iekšējā vilkme. Tu jūti, ka tas ir virziens, kurā ir svaigs gaiss, dzīvība un atbildes. Protams, citas atbildes, vairs ne racionālas.

Spējai sevi racionāli formulēt un izpaust arī ir ļoti liela nozīme un, runājot par meditāciju, mēs nerunājam par kaut kādām galējībām, ka racionālo aktivitāti tagad atraidām un metamies iekšā kādā iracionālā, neskaidrā, intuitīvā esībā. Stāsts ir par līdzsvaru. Cilvēkam dzīvē vajadzētu iemācīties divas lietas — runāt un klusēt. Diezgan ilgs laiks paiet, kamēr iemācāmies runāt, bet, šķiet, daudz sarežģītāk ir iemācīties klusēt. Ja cilvēks ir iemācījies runāt un klusēt, viņš ir gatavs dzīvei. Meditācija ir stāsts par to, kā iemācīties apklust un piedzīvot klusuma milzīgo potenciālu. Tad šīs abas aktivitātes — racionālā un intuitīvā — veido līdzsvarotu garīgu esību cilvēka dzīvē.

Mēs kaut kā esam iestūmuši to intuitīvo esības līmeni stūrītī un tāpēc nejūtamies labi. Intelektuālajai darbībai tikpat nepieciešams būtu arī šis intuitīvais ceļš. Būtu pārpratums uzskatīt, ka kontemplatīvais ceļš ir bēgšana iekšienē. No kontemplācijas, iespējams, rodas īstā darbība. Tā var būt apgaismota darbība, kad tu īsti saproti, kas tev ir jādara, jo, ja tev nav bijis laika paklusēt, tu vienmēr skrien no vienas darbības pie otras, runā bez apstājas, pārlec no viena teksta pie nākamā, un rezultātā ir maza sajēga, ko darīt. Tādā ziņā tas ir laikmeta lielais jautājums.

Meditācija ir viens ceļš, kas palīdz reāli iet dziļumā. Diemžēl daudzi cilvēki, kas iet garīgo ceļu, apstājas virspusē. Viņi ir ļoti gudri, zina, ko drīkst, ko nedrīkst, ir gatavi visu pasauli ap sevi pamācīt, bet stāsts nav par burtu.

Katra cilvēka dzīvē, kuram svarīgas ir attiecības ar Dievu, nozīmīga ir lūgšana. Meditācija, šī klusēšana kopā ar Dievu, kas grib vest tālāk par vārdiem un priekšstatiem, neatceļ arī vārdisko komunikāciju ar Dievu. Domāju, ka daudzi, kuri praktizē lūgšanu, piekritīs, ka lūdzot tu pakāpeniski nonāc līdz brīdim, kad piepeši lūgšanas vidū vārdi beidzas. Lūgšana turpinās, bet vārdi ir beigušies. Saruna ar Dievu turpinās intensīvā klusumā.

Es nevaru rast drošību un paļāvību sevī, esmu ierobežots cilvēks, kurš regulāri kļūdās. Bet es varu atrast drošību pieredzē ar Dievu. Un te ir tā meditācijas īpašā loma. Tas ir viens no ceļiem, kā tikt pāri tam ego, kas tevi ar smalkiem paņēmieniem tur ciet. Ja tu paliec pie saviem resursiem garīgajā dzīvē, tad jau tie griesti ir diezgan zemi — tiktāl, cik pats tiec. Meditācija palīdz tikt tālāk par šiem griestiem. Tu vari iegūt drošību savās attiecībās ar Dievu. Parasti cilvēki drošību atrod savos viedokļos par Dievu. Vieni — uzskatā, ka Dievs ir un kāds viņš ir, otri — pārliecībā, ka Dieva nav. Bet patiesībā viņi paliek ieslēgti sevī. 

Tikai atrodot ceļu ārpus ego, tu nonāc līdz jaunajam cilvēkam, savai īstajai būtībai, tai Dieva līdzībai, kas ir tevī. No savas ilūziju pilnās dzīves uz savu īsto dzīvi, kur tu satiec Dievu. Kā to skaisti formulē šī ceļa lielie gājēji — cilvēks savas esības centrālajā punktā sastop Dievu. Meditācija ir ceļš uz savas esības centru, tur notiek tavas dzīves transformācija, tā iegūst jaunu jēgu.

Protams, ka cilvēka dzīves ceļš ir sarežģīts un pretrunīgs. Protams, ka no piedzimšanas līdz nomiršanai mēs dzīvojam pasaulē, par kuru mēs zinām ļoti, ļoti maz. Meditācija neved cilvēku uz kaut kādu iluzoru, gludu dzīvi. Tā ved uz dzīves iespēju, kur tu vari intuitīvi, viengabalaini uztvert esību un mācīties tajā ieraudzīt kādu jēgu un saprast sevi kā jēgpilnu daļu. Tas ir tas milzīgais resurss, kas palīdz grubuļiem tikt pāri. Bet meditācija jau nesniedz racionālas atbildes. Tā sniedz cita veida atbildes. Tu iegūsti skaidrību par esību, ko nevar izteikt vārdos.

Meditācija ir pakāpeniska, kontrolēta, evolucionāra apziņas paplašināšana.
 
 
Pilnas intervijas lasāmas šeit:
 
 
2013-03-07 13:13  |  Skatīts: 3543x         Ieteikt draugiem       TweetMe   

Atpakaļ