tija-yoga.lv


Dvēseles dzīve ķermenī.
 

Intervija žurnālam TAKA


Trausla un spēcīga vienlaicīgi

Mīlestība pret to, ko dari, spēj pacelt ikdienu pavisam citā līmenī, atvērt maņas un ļauties dzīves dabiskajam ritumam. Dzīve nav mokoša cīņa un kritiska savu enerģijas resursu izsmelšana – to ir sapratusi arī jogas skolotāja TIJA KAZĀKA, jeb, kā viņai vairāk labpatīk sevi dēvēt – vienkārši Tija. Joga ir mainījusi sievietes dzīvi – palīdzējusi saskatīt un transformēt individuālo esību no jauna, atrast harmonisku ceļu pie sava ķermeņa un gara. Lielākais ienaidnieks un labākais dziednieks – tas viss mūsos mīt. Tikai – kuru ceļu izvēlēsimies?

INTERVIJAS/JAUTĀJUMU AUTORE: Dagnija Millere-Balandīna

–     Jūs sniedzat informāciju un izglītojat cilvēkus, taču, ja Jūs uzrunā par skolotāju, jūtaties neērti. Kāpēc tā?

–      Tik tiešām – es vislabprātāk sevi dēvēju vienkārši par Tiju. Esmu ļoti pateicīga saviem vecākiem par manu vārdu – šķiet, ka tieši tas manu būtību raksturo visvairāk. Jā, mans ikdienas darbs ir saistīts ar regulāru jogas nodarbību un semināru vadīšanu, ar jogas prakses arvien dziļāku apgūšanu un mācīšanos, bet, neskatoties uz to, es nejūtos pārāk omulīgi, kad tieku dēvēta par skolotāju. Nevēlos kādu mācīt. Manī mīt citas nepieciešamības – ir lietas, ar kurām esmu intensīvi aizrāvusies un man ir grūti par tām klusēt, tādēļ dalos ar informāciju, arī savā mājaslapā. Lai gan – līdzās tam, ka degošā daļa manī nekur nav zudusi, es arvien biežāk un apzinātāk izvēlos klusēšanas ceļu, jo atrašanās uz kara takas, uz kuras pavadīju pirmo savas līdzšinējās dzīves pusi, pamatīgi sabojāja manu veselību un attiecības ar cilvēkiem.

    Jogas prakse ar tās labvēlīgajām blaknēm pakāpeniski ļauj piedzīvot brīnišķīgu, jaunu apziņu, ka ne visos gadījumos sava viedokļa vai subjektīvās taisnības kategoriska izteikšana ir labvēlīgs līdzeklis saskarē ar pasauli un cilvēkiem. Īpaši tad, ja tas saistīts ar šauru personīgo pieredzi, jo ikreiz, kad paštaisni iestājamies par savām patiesībām, pasaules uztverē kļūstam ierobežoti. Ar laiku izrādās, ka pasaule ir daudz plašāka un daudzslāņaināka, nekā mums pirmajā mirklī (neiedziļinoties) šķiet, un otra cilvēka uzskati patiesībā ir tikpat nozīmīgi vai nenozīmīgi kā manējie.

 

–     Kā atrast saskarsmes zelta vidusceļu?

–      Savstarpējā sadarbošanās un attīstība slēpjas atvērtībā un spējā tik ļoti neuztraukties par to, ka citi domā un dzīvo pilnīgi citādāk nekā es. Manuprāt, gandrīz katrs cilvēks, laikam ejot, nonāk pie pārdomām – vai tiešām ir tik ļoti svarīgi citiem pierādīt to, ka es domāju pareizāk? Vai tas, ka man kaut kas patīk, tieši tādēļ kļūst labs arī citiem? Kādam šādas pārdomas nāk ātrāk, citam tikai dziļā vecumā (piemēram, piedzīvojot to, ka neviens vairs nebrauc ciemos, jo cilvēki bēg un izvairās).

    Turklāt, ja mēs sākam apjaust un izjust to, ka runāšana un citi informācijas atdošanas veidi ir arī enerģijas atdošana, mēs daudz apzinātāk sākam apieties ar savas enerģijas rezervēm. Spēja laiku pa laikam paklusēt un kaut ko nezināt var izrādīties ļoti dziedinoša. Tas, protams, nenozīmē, ka ir bailīgi jāpaiet malā, kad redzam, piemēram, vardarbību. Nenozīmē arī to, ka mums būtu jākļūst par neemocionāliem pasaules vērotājiem bez sava – īpašā redzējuma. Ar to es drīzāk saprotu paplašinātas apziņas stāvokli – spēju pieņemt to, ko pirmajā brīdī pieņemt ir visai grūti, spēju nepārtraukti nemanipulēt ar pasauli, nepretoties tās dažādībai un nemēģināt to par katru cenu pārtaisīt pa savam. Kad tas sāk izdoties, tad paveras jauna realitāte – izrādās, dzīvot kļūst daudz patīkamāk. Droši vien, ka patiesība un veselība, kā vienmēr, atrodama līdzsvarā – reizēm nepieciešams degt, reizēm klusēt.

 

–     Kāda ir Jūsu izglītība?

–      Ja man jāidentificē sevi ar skolām, kuras esmu beigusi – pēc izglītības esmu mūzikas skolotāja, psiholoģijas bakalaurs un jogas skolotāja vairākos jogas atzaros – Vinyasa Yoga (plūsmas joga), Yin Yoga (pasīva jogas prakse), sieviešu veselības joga, meditācijas prakse, un pakāpeniski arvien padziļinātāk apgūstu dažādus jogas prakses terapeitiskos aspektus. Jogas mācības nebeidzas nekad (gan skolotājiem, gan vienkārši praktizētājiem). Regulāra jogas prakse pakāpeniski atver cilvēkā tik daudz neiepazītus slāņus un iespējas, ka kļūst aizraujoši un rodas vilinājums turpināt. Jogas praktizētājs nekad nezina, kas viņu sagaida (sevī pašā) aiz nākamā stūra. Šāda pieredze ļauj apzināties to, ka tas, par ko šodien tik ļoti iestājamies, pēc laika var izrādīties maznozīmīgs vai pat nederīgs. Attīstoties – mēs maināmies un transformējamies.

 

–     Par mums daudz ko pastāsta bērnības atmiņas un ar tām saistītās emocijas. Vai bijāt laimīgs bērns?

–      Mans dzīves ceļš iesākās un skolas gadi pagāja Jelgavā. Esmu laimīgais septiņdesmito gadu sākuma bērns, kurš uzauga lielā vienkāršībā. Mēs ar mammu ik pa laikam atceramies un pārrunājam to, cik grūts šis laiks bija vecākiem – ar ēdiena un naudas badu, ar ledainiem ūdeņiem, kuros ar rokām skaloja veļas katlos izvārītos bērnu autiņus, ar visām padomju laika grūtībām. Toties – cik vērtīgs ar lielo vienkāršību un dabiskumu, kurā augām. Šajā vienkāršībā pavadītā bērnība ļauj visu tālāko mūžu izjust īstu prieku par visvienkāršākajām ikdienas lietām. Tā ir liela bagātība. Turklāt – tā atstājusi pamatrūdījumu, kas neļauj iznīkt pie pirmajām grūtībām, kas saistītas ar fizisko eksistenci. Manas bērnības vasaras – laiks, kas ilgstoši pavadīts mežos un pļavās bez datora, telefona un planšetēm – atstājis dziļas pēdas – milzīgu dabas mīlestību, ilgas pēc dabas un iespēju dziedināties ikreiz, kad nonāku laukos vai vietās, kur koku ir vairāk nekā cilvēku. Pilsētas intensīvajā un samākslotajā dzīvē, kura, protams, sniedz mums arī daudz kā laba, dabiskumu un vienkāršību saglabāt nav viegli. Mēs ātri vien noticam tam, ka apkārt valdošais raibums ir patiesais laimes avots.

 

–     Mums katram ir sava realitātes uztvere un skatījums uz pasauli. Vai ir kas tāds, ko Jūsu būtība cenšas izcelt gaismā un ko – ignorēt?

–      Mani ļoti interesē cilvēks – gan kā materiāla, gan nemateriāla būtne. Es to saucu par eksistenciālu dzīves uztveri, kas man jau kopš mazotnes liek padziļināti interesēties par cilvēka un pasaules mijiedarbību. Vēl es apzināti pievēršos ikdienas mirkļiem, kuros pamanu patiesu labestību. Es sevi apstādinu, lai tos pa īstam uztvertu un pavirši nepalaistu garām. Tie ir tik aizkustinoši un dziedinoši brīži, kas liek atkal un atkal padomāt par to – kā mēs dzīvojam un izturamies viens pret otru.

    Tas, no kā es norobežojos, ir pilnīgi viss, kur redzu apzinātu vai neapzinātu negāciju kultivēšanu. Nesaskatu šādās sarunās un procesos absolūti nekādu jēgu, kā arī jūtu, cik ļoti neapdomīga pieslēgšanās tiem spēj atņemt spēku un dzīvesprieku. Arī tad, ja pirms mirkļa esi juties stabils un spēcīgs. Apzināti norobežojos arī tad, ja redzu vai dzirdu, ka, cilvēkam klāt neesot, viņš tiek apspriests un kritizēts. Emocionāli man ir ļoti grūti izturēt cilvēku attiecībās valdošo un mūsdienās tik populāro vērtēšanu. Diemžēl gandrīz uz katra soļa mūs aicina kaut ko vērtēt un salīdzināt, nevis atvērti, ieinteresēti un vismaz sākotnēji labvēlīgi skatīties un/vai klausīties vienam otrā. Protams, dzīvē neizbēgami ir situācijas, kurās tiekam ievietoti noteiktā atbilstības skalā (piemēram – izvērtējot, vai esam piemēroti konkrētam amatam). Tāpat mēs nepārtraukti analizējam, un mums ir jāspēj šķirot informācijas gūzma, kurā ik dienas atrodamies. Jā, tas viss tā ir.  Es šajā gadījumā runāju par cilvēku, arī tuvu cilvēku ikdienas attiecībās valdošo augstprātību, kura mūsdienu sociālajā vidē tiek kultivēta kā vērtība. Vairākas saskarsmes formas, kuras šodien kļuvušas par modes un stila lietu, es izjūtu kā nežēlīgas un cietsirdīgas, tādēļ apzināti no tām norobežojos savtīgu iemeslu dēļ – lai pati sevi pasaudzētu.

 

–     Kā prast darbā ar cilvēkiem sajust to, kas viņiem vajadzīgs? Esam taču tik atšķirīgi. Kur tiek novilkta subjektivitātes un objektivitātes robeža?

–      Mani ļoti uzrunāja reiz Twitter vietnē publicētais macītāja Jura Rubeņa teikums: Viena cilvēka pieredzei ir viena cilvēka robežas. Neatceros, vai teiktā autors bija viņš pats. Jebkurā gadījumā man šis vēstījums šķiet ļoti būtisks. Es domāju, ka cilvēkiem, kuri strādā profesijās, kas vērstas uz dažādu tehniku un paņēmienu pielietošanu un kuri spēj citiem palīdzēt uzlabot viņu dzīves, ir apzināti jāmācās abstrahēties no savas personīgās pieredzes. Mēs jau tāpat ikdienā netieši nododam informāciju apkārtējiem – caur saviem uzskatiem un vērtību sistēmu, ķermeņa praksēs – caur sava ķermeņa pieredzi. Katram, kurš uzdrošinās publiski pārmainīt pasauli, būtu sevī regulāri jāaktualizē jautājums – cik daudz mums vispār ir tiesības runāt caur kategorijām – es un mans? Uzskats – ja tas palīdzēja man, tas palīdzēs arī citiem – gaidītā labuma vietā var izraisīt ļoti nelabvēlīgas sekas. Cilvēkiem, kuri iet uz dažādām praksēm, ir tikpat lielas un dziļas personīgās pieredzes kā prakšu vadītājiem. Mūsu katra iedzimtais komplekts un personīgā bagāža ir kaut kas tik ietilpīgs, vienreizējs un unikāls, ka iekāpšana otra piedāvātajās personīgajās kurpēs reizēm dzīvi var nevis atvieglot, bet gan pamatīgi sarežģīt.

 

–     Pastāstiet mazliet par savu personīgo bagāžu.

–      Man vienmēr bijusi spilgta sajūta, ka man ir divas dzīves. Viena, kuru dzīvoju apmēram līdz 28 gadu vecumam (ejot cauri neticami daudz un dziļām bedrēm, tajā skaitā arī dažādām fiziskām slimībām), bet otra dzīve, kuru dzīvoju tagad. Cilvēki, kuri pazina mani tad un tagad, mēdz brīnīties, ka esmu viens un tas pats cilvēks. Lai gan mans gadījums nav tas pats izteiksmīgākais – pasaulē strādā jogas skolotāji, kuri bijuši hroniski alkoholiķi, narkomāni un cietumnieki. Man ir tāds standarta teikums, kuru saku, kad man vaicā par to – kā nonācu līdz savai profesijai. Parasti ir tā, ka cilvēkiem, kuri meklē jogu, iesākumā kaut kas nav kārtībā ar galvu vai ķermeni. Man ļoti izteikti nebija kārtībā ar abiem. Un es domāju, ka tādā pilnīgā kārtībā jau mēs neviens arī neesam un nemaz nevaram būt.

 

–     Kādas atziņas esat guvusi šajā transformācijas procesā?

–      Patiesībā es pat vairs neatceros un nedomāju par to, kādas atziņas guvu savā pirmajā dzīvē. Manas otrās dzīves viena no spilgtākajām atziņām ir – nekad, nekādos apstākļos nebaidīties būt pašam. Arī tad, ja ir ļoti bail. Ir jābūt drosmīgiem un jāiemācās nesalīdzināt sevi un savu dzīvi ar citu cilvēku dzīvēm. Ja mēģinām būvēt savu dzīvi uz stereotipiem, mēs noejam no mums paredzētā ceļa – un ciešanas ir neizbēgamas. Laiks šajā dzīvē ir atvēlēts ļoti ierobežotā daudzumā, tāpēc ik dienas ir vērts apzināties – kā to izlietojam.

    Otrā atziņa, kas nostiprinājusies šajā dzīves periodā – svarīgāka par runāšanu ir darīšana (īpaši tagad, kad arī pie mums Latvijā pieejamas tik daudz un dažādas prakses, sev līdzi nesot pamatīgu apjukumu). Man arvien biežāk nākas sastapties ar cilvēkiem, kuri pēdējos gados apguvuši vairāku garīgo koncepciju interpretācijas, apmaldījušies tajās un vairs nesaprot – kā no tā visa tikt vaļā. Nav vairs dabiska prieka dzīvot. Ir sajūta, ka viss kļūst arvien sarežģītāk. Šādā situācijā cilvēks vairs nedomā pats savas domas, nejūt savas dabiskās emocijas – viņš sāk citēt kaut kur izlasītus tekstus. Man ir sajūta, ka tādējādi mēs, Latvijā, izslimojam sava veida garīgo epidēmiju, un pēdējā laikā cilvēki pakāpeniski uzdrošinās nopurināt no sevis citu interpretācijas, piemērus un pieredzes. Ir labi, ja izdodas atrast vienu reālu praksi. Tai regulāri pievēršoties – tālāk viss notiek pats no sevis un pašam caur sevi. Ja jautājumi atnāk caur praksi, nevis no nepiesātināmā prāta, tad var ņemt palīgā grāmatas. Būtībā arī pati prakse ir samērā stiepjams jēdziens. Vislielākā, svarīgākā un arī sarežģītākā prakse ir attiecības ar mūsu tuvākajiem cilvēkiem – cik daudz mēs savā ikdienā katru dienu spējam viņus pieņemt un mīlēt, nemēģinot lauzt un pārtaisīt? Cik mīloši spējam palikt tad, kad viņi jūt un rīkojas citādāk, nekā mēs esam paredzējuši jeb vēlētos?

 

–     Kam jānotiek, lai cilvēks sevi spētu atklāt no jauna? Vai vienmēr nepieciešamas sāpes, kā teicienā – caur ērkšķiem uz zvaigznēm?

–      Mani pašu viskrasāk un paliekošāk ir mainījušas dziļi personīgas pieredzes. Šķiet, ka tā ir sava veida dabiskā kārtība, kādā mēs attīstāmies un nobriestam. Cilvēku nekas nespēj tik ļoti dziļi un tieši ietekmēt un izmainīt, kā viņa personīgā, intīmā dzīve. Tās sarežģījumi un samezglojumi ietver mūsu vislielākās transformācijas iespējas. Tas ir tas, kas mums vēl katram pieder šajā ātrajā, atvērtajā un paviršajā laikā. Manuprāt – dziļās, personīgās pieredzes un tām līdzi nākošās sāpes un atklāsmes ir arī ceļš, kas cilvēkam ļauj pašam caur sevi atklāt Dieva pieredzi – arī tā ir viena no intīmākajām sfērām cilvēka dzīvē. Skaļi izstāstītas tās izklausās lētas, bet izdzīvotas – ir mūs dziļi mainošas. Ja vien, protams, piedzīvotās sāpes nepārvēršas tik intensīvā aizsardzībā, ka cilvēks savu dzīvi pēc tam turpina, uzbrūkot citiem.

    Bieži vien aizdomājos, cik laimīgi ir cilvēki, kuri rada un raida mākslu. Māksla ir kaut kas unikāls – vide, kur par visbūtiskāko iespējams runāt netieši. Manis pārstāvētajā profesijā, lekcijās parasti tiek runāts par mīlestību, līdzcietību un Dievu. Tās ir tēmas, kuras, didaktiski izrunātas, bieži vien izklausās triviālas un pat moralizējošas. Arī es par tām skaļi runāju ļoti nelabprāt. Tās ir sfēras, kuras mēs katrs varam mācīties iemiesot sevī un savās dzīvēs, nevis intelektuāli un skaļi tās apspriest. Bet, runājot par jogu – šīs tēmas vienmēr būs klātesošas. Joga ir mīlestības ceļš – caur praksi pie sevis, uz dievišķo sevī, un tad pie dievišķā pasaulē. Domāju, ka par to skaļi runāt vajadzētu tikai izredzētajiem. Man pašai ir bijusi laime būt klāt un klausīties retrītu lekcijas, kurās par garīgajām tēmām runā Juris Rubenis. Ir vietas, kurās tam radīta īpaša vide, tāpat ir cilvēki, kuru misija uz Zemes ir darīt tieši to – runāt par Dievu, mutiski atgādinot mums par būtiskāko. Juris Rubenis, runājot, spēj atklāt ļoti intensīvu, dziļu, intīmu un tajā pašā laikā tik paplašinātu pasaules redzējumu, ka, piedaloties šajā procesā, iestājas katarse. Līdzīgi – kā laižot caur sevi mākslas darbu. Mēs varam būt laimīgi, ka viņš mums ir un ik pa laikam ar mums runā.

 

–     Kā atrast savu īsto jogas veidu un ritmu?

–      Patiešām – jogas prakšu un atzaru ir ārkārtīgi daudz. Turklāt tie arvien papildinās. Lai atrastu savējo, ir vienkārši jāiet un jāmēģina – jāpajogo vairākās vietās pēc kārtas, vai arī jāpraktizē vairāki jogas atzari vienlaikus – tādi, kuri viens otru labi papildina. Ļoti iespējams, ka kādā no vietām būs iekšēja rezonanse – jā, šis piegājiens ir man! Ja jogot gribas, bet pirmajā prakses vietā viss šķiet galīgi garām, nevajag nobīties – veidu, kā praktizēt jogu, ir ļoti daudz, un tie būtiski atšķiras. Sastopoties ar jogas dažādību, iegūstams vēl kāds labums – pazūd nepieciešamība idealizēt jogas skolotājus, kā tas šad un tad notiek, nonākot pat līdz fanātismam. Dzirdot, cik ārkārtīgi dažādi tiek interpretēti vieni un tie paši jēdzieni, kas minēti jogas senajos rakstos (Pataņdžali jogas sūtrās), Vēdās un citos pasaules garīgās informācijas avotos, zūd ilūzija par to, ka kāds cilvēks zina, kā ir patiesībā. Tādējādi atklājas brīnišķīga aina/atziņa – arī jogas skolotāji ir cilvēki ar trūkumiem, kuri paši no sevis nekur tālu nevar aizbēgt.

 

–     Veselīga uztura pamatprincipi. Vai visiem der viena recepte?

–      Studējot un praktizējot jogu, kā arī mēģinot noskaidrot – kā jogas kontekstā būtu jāuztver uzturs – prāts jātur plaši atvērts. Cilvēkiem, kuri par šīm lietām interesējas, sākotnēji bieži vien vēl kādu laiku saglabājas sajūta, ka kāds izrakstīs pareizo recepti. Taču izrādās, ka arī no šīs ilūzijas vienā brīdī ir jāatvadās. Ja apkopojam šobrīd aktuālos uztura veidus un ielūkojamies tajos padziļināti, ieraugām, ka receptes un ieteikumi mēdz būt kardināli pretēji. Es domāju, ka būtiski uztura ierobežojumi nepieciešami tad, kad ķermenis vai psiholoģiskais noskaņojums signalizē par neveselību. Tad labi noder arī uztura speciālista vai naturopāta palīdzība.

    Ja cilvēks vēlas justies vesels, dabiski priecīgs un spēka pilns, manuprāt, viņam būtu jāēd pēc iespējas svaigs un tīrs ēdiens. Tāds, kurš satur dzīvības enerģiju (ar to es nedomāju ne svaigēšanu, ne veģetārismu). Lai noskaidrotu sev nepieciešamo, piemērotāko uztura veidu, tajā skaitā arī ēdienreižu biežumu, ar pārtiku ir jāeksperimentē – tāpat, kā ar dažādām tehnikām, ko mums piedāvā jogas prakses. Varam, protams, iegūt informāciju – piemēram, izlasīt grāmatā, kāda pārtika aizsprosto enerģētiskos kanālus, bet pavisam cita nozīme ir praktiski un pakāpeniski uzkrātai pieredzei. Ir vērtīgi pašam caur sevi gūt apstiprinājumu tam, ka ir pārtika, kas mūs atver (ja lietojam to ikdienas uzturā) – mēs kļūstam enerģiski, priecīgi, dzīvīgi un kustīgi. Un ir arī tāds ēdiens, pēc kura apēšanas jārēķinās ar to, ka vismaz viena diena paies tādā kā pazeminātu frekvenču stāvoklī – būs grūti saņemties kaut ko uzsākt un darīt, un mūs var pārņemt depresīvs noskaņojums. Tāpat ir vērts pavērot un uzzināt, kurš ēdiens mums sniedz labu un dziļu miegu, bet kurš paaugstina risku, ka naktī rādīsies murgi.

    Ēšana ir ļoti plašs, mītiem apvīts temats, ja to saista ar jogu. Pazīstu vairākus cilvēkus, kuri, labu nodomu vadīti, savulaik kļuvuši par veģetāriešiem vai vegāniem, bet nu atkal atgriezušies pie dzīvnieku valsts produktiem, jo pamatīgi sabojājuši savu veselību un zaudējuši spēku. Manuprāt, cilvēkam, dzīvojot tik intensīvu dzīvi, kāda tā ir šodien (it sevišķi pilsētās), jādomā par to, lai uzturs nodrošina spēku, nevis nereālu slaidumu vai mūžīgu jaunību. Atceroties veco, labo teicienu – kas der visiem, neder nekam.

 

–     Par vienu no mūsdienu sērgām sauc veģetatīvo distoniju. Kāpēc tik spēcīgi esam pakļauti šīs problēmas uzbrukumiem?

–      Veģetatīvā distonija tādā mērenā, savaldāmā formā piemeklē cilvēkus, kuru dzīvēs ir izjaukts darba, stresa un atpūtas līdzsvars. Kā stāsta neiropsiholoģija, cilvēks paaugstināta stresa stāvoklī drīkst atrasties tikai neilgu laiku. Ilgstošs stress ir bīstams cilvēka veselībai. Turklāt laiks, kurš pavadīts stresā, ir jākompensē ar tikpat ilgu un bieži vien vēl ilgāku pilnīga miera un atslābuma stāvokli. Ja šis princips, kuru pieprasa cilvēka nervu sistēma, netiek ievērots, sākas tā sauktie trauksmes traucējumi – paaugstināta uzbudināmība, nemiers, nespēja atslābt tad, kad stress jau beidzies, un dažādi citi simptomi. Ja signāli netiek ņemti vērā, pastāv iespēja iedzīvoties veģetatīvajā distonijā. Vēl viens spēcīgs aspekts, kas rada tieksmi uz distoniju, ir iedzimtība. Trauksmainība tiek mantota, tieši tādēļ cilvēkiem, kuri to sevī nes ģenētiski, īpaši jāpievērš uzmanība tam, lai stress viņu dzīvē būtu tikai tik daudz, cik viņu psihe un ķermenis spēj tolerēt jeb izturēt. Ja stresa un slodzes būs par daudz, trauksme un citi psihosomatiskie simtpomi ātri vien būs klāt.

    Reizēm iedzimtajam jūtīgumam klāt vēl nāk arī sarežģīta bērnības un pusaudžu gadu pieredze, kas paredz to, ka trauksmainība un stresa nepanesamība arī turpmākajā dzīvē būs visai izteikta. Ir svarīgi sevi pamatīgi iepazīt, lai dzīvotu tādu dzīvesveidu un tādā ritmā, kādu nervu sistēma un ķermenis spēj veiksmīgi izturēt un lai cilvēks sevī justos pietiekoši stabils. Vēl viens spēcīgs trauksmes un distonijas palaidēj-mehānisms ir dzīvošana stereotipu varā, sekošana noskatītiem dzīves modeļiem. Būtībā – tā pati sevis nepazīšana un bailes dzīvot pašam savu – unikālu, autentisku dzīvi. Ja trauksme ir neliela, ar jogu un elpošanas tehnikām cilvēks pats sev var ļoti labi palīdzēt. Ir fiziski jāstiprinās un jārūdās, kā arī jālieto uzturs, kurš tur pie zemes. Ja trauksme ir jau pārāk spēcīga (līdz pat nekontrolējamām bailēm un panikas lēkmēm), ieteicams meklēt kompetenta psihoterapeita palīdzību. Tas, protams, ne tuvu nav viss, ko var teikt par distoniju – tā ir tēma veselai grāmatai.

 

        –     Varbūt ir kāds veids, kā cilvēks var mazināt sev sāpes…? Ikkatrā no mums taču mīt vēl neatklāts dziednieks.

–      Sāpes ir daudz un dažādas, un tām ir ļoti atšķirīga intensitāte. Ir fiziskas un arī emocionālas sāpes. Turklāt tas, ko redzam praksē un arī dzīvē – ir grūtības, kuras viens cilvēks jau interpretē kā ciešanas vai sāpes, bet otrs uztver kā izaicinājumu savai tālākajai attīstībai. Sāpes ir subjektīvas. Ja runājam par praktiskajiem ieteikumiem, ko ar šīm sāpēm iesākt – mēs tajās (tāpat kā citās grūti izturamās emocijās vai sajūtās) varam iet iekšā. Saprotams, ir arī tādas sāpes jeb šoki, kad nepieciešama medicīniska palīdzība, lai cilvēks vienkārši nesajuktu prātā. Tāpat ir sāpes, ar kurām cilvēkiem jāsadzīvo ilgstoši, un cerību, ka tās varētu pilnībā izzust, vairs nav.

            Cilvēkiem, kuri regulāri meditē, dabiski atveras jauns sevis un pasaules uztveres mehānisms, kurš palīdz arī dažādās stresa situācijās. Arī sāpes ir spēcīgs stress. Cilvēks pamazām apjauš sevī jaunu pieredzi, ka – lai atbrīvotos no sāpēm (tāpat – arī bailēm), tās nav uzreiz mentāli vai analītiski jāizprot un jāpārvar. Līdz noteiktai, subjektīvi izturamai sāpju robežai vispirms var pamēģināt ar tām neko nedarīt, bet gan palikt atvērtam un sāpes pieņemt. Nepretoties – ļaut, lai sāpes nāk un vienkārši ir. Nonākot sāpju dziļākajā punktā, esot tajās iekšā, kā arī ļaujot tām sevi pilnībā pārņemt, mēs pietuvojamies brīdim, kad sāpes savu intensitāti sāk zaudēt. Šie ir tā saucamie meditācijas augļi, kuri aprakstītā veidā labākajā gadījumā lasītājam varbūt neko neizsaka, bet neveiksmīgākajā versijā bieži vien izraisa pārpratumus. Kāpēc tā? Jo cilvēks, kurš meditāciju nepraktizē vai šādu pieredzi nepazīst, dzirdot šādus apgalvojumus, nodomā, ka runa ir par gļēvumu, pasitivāti vai padošanos. Pieņemšanas prakse ir pieredze, kuru mēs varam piedzīvot tikai paši caur sevi – tā mums pakāpeniski atveras, kad meditējam. Tā ir dziļi dziedinoša un palīdz cilvēkam gan sāpju, gan dažādu citu emociju un dzīves notikumu pieņemšanā, izdzīvošanā un atlaišanā.

   

Fiziskās un garīgās veselības un pašsajūtas uzlabošanai –
TIJAS KAZĀKAS ieteiktās prakses

 

Meditācijas jeb apzinātības prakse. Trauksmainajā, stresa pārpilnajā dzīvē šai praksei ierādāma goda vieta. Tai ir tik daudz un dažādu, patīkamu blakusefektu! Man pašai tā ir palīdzējusi un joprojām palīdz visdažādākajos veidos. Savulaik (kombinācijā ar citām praksēm) meditācijas prakse man palīdzēja tikt ārā (atveseļoties) no veģetatīvās distonijas, kā arī uzticēties sev un pasaulei, tā nokļūstot uz sava ceļa. Meditācijas/apzinātības prakse paaugstina vērību pret pasauli un cilvēkiem, kas ir mums apkārt. Palīdz mums būt klātesošiem katrā savas dzīves brīdī un atgriezties tajā, ja stress mūs no šīs stāvokļa ir izsitis.

Līdz ar to mums tiek dota iespēja izjust un izbaudīt visu, kas ar mums notiek un ko ikdienā darām. Mēs atgūstam dzīvesprieku un ļaujam sev izjust dzīves dažādās garšas. Meditācijas prakse palīdz cilvēkam pa īstam piedzīvot, ko tas nozīmē – sevi iemīlēt. Sevis, savas dziļākās būtības atklāšana un mīlestība neegoistiskā nozīmē ir vēl viena apziņas dimensija, kurai ar prāta palīdzību nevaram piekļūt. Ja tai pietuvojamies vai tajā nonākam, ja patiešām sajūtam patiesu mīlestību pret sevi (sastopam savu dvēseli), kura atveras meditācijas laikā, tad beidzot dabiski sākam apjaust arī to, cik nežēlīgi mēdzam izturēties viens pret otru. Cik ļoti paštaisni dzīvojam pa virsu, neaizdomājoties un nejūtot to, ka tuvie cilvēki nav pašsaprotami objekti, kuri pārvietojas pa māju un kurus varam augstprātīgi pielāgot savai vērtību sistēmai. Mūsu mīļie, tuvie cilvēki un draugi ir pats dārgākais, kas mums ir. Mēs taču nezinām, cik ilgi būsim līdzās. Caur pieredzi, ko mums atklāj meditācija, mēs it kā no jauna uzzinām, ka pastāv arī daudz saudzīgāki, mīlošāki veidi, kādos varam viens ar otru sazināties un būt blakus.

 

Ikdienas pateicības prakse – kā īpašs apziņas stāvoklis. Manuprāt, pateicību, tāpat kā citas pieredzes, nevaram iemācīties mehāniski vai ar prātu. Pateicība cilvēkā sāk dzimt tad, kad viņš atrodas savas dzīves zemākajos punktos. Tad, kad cilvēkam pa īstam sāp. Sāpes padara viņu ļoti vāju, tajā pašā laikā – jūtīgu un atvērtu. Tieši tad sāk dzimt pateicība – spēja redzēt pasaulē neskaitāmas lietas, kas mums vienkārši tiek dotas, neko neprasot pretī. Ieraugām, ka koks, kurš aug aiz loga, nepārtraukti elpo, lai mums būtu ko elpot. Ka ikdienas mazās lietiņas un notikumi, kurus nevaram nopirkt par naudu, slēpj sevī vislielākās vērtības. Tāpat pateicība dzimst arī no meditācijas. Ieejot pateicībā, cilvēkam tiek dota iespēja īsā mirklī nonākt citā apziņas dimensijā, izkļūt no citus cilvēkus un sevi ārdošiem emocionāliem stāvokļiem.

 

Jogas prakses. Lai pēc iespējas ilgāk saglabātu savu garīgo un fizisko veselību, cilvēkam var noderēt uzreiz divi jogas piegājieni. Pirmā ir aktīvā jogas prakse – tāda, kas spēcina sirds-asinsvadu sistēmu, padziļina elpošanu, apgādā ķermeni ar palielinātu skābekļa devu, attīra asinis, regulē asinsspiedienu, aktivizē visas iekšējās rites un cirkulācijas (asinis, limfa, hormoni utt.), aktivizē vielu maiņas, gremošanas un izvadsistēmas funkcijas, organisma vispārēju detoksikāciju, kā arī ļauj pēc iespējas ilgāk saglabāt koordinācijas un līdzsvara sistēmu funkcijas. Aktīvā jogas prakse padara cilvēku fiziski un psiholoģiski spēcīgāku. Aktīvais jogas atzars, kuru praktizējam mūsu grupās, ir plūsmas jeb Vinyasa joga, kombinācijā ar dažādām ķermeni un psihi attīrošām tehnikām. Bez šīs pastāv vēl arī dažādas citas aktīvās jogas prakses. Lai saglabātu iekšēju un ārēju līdzsvaru, līdzās aktīvajai praksei mums jogā ir pieejams vēl viens – atšķirīgs piegājiens. Tā ir pasīvā jogas prakse, kurā tiecamies sava ķermeņa un psihes dziļumos, atveram tās ķermeņa vietas, kuras mūsu neatgriezeniskās novecošanas, arī traumu, nekustīguma, uzkrāto emociju, stresu un dažādu citu iespaidu rezultātā pakāpeniski aizveras, savelkas un padara mūs saspringušus. Praksē tā ir Yin joga, kuras laikā daudziem cilvēkiem pirmo reizi dzīvē izdodas nonākt meditācijas stāvoklī. Šajā praksē ķermeniski esam sev tik tuvu, ka meditācijas stāvokļa iestāšanās ir pavisam dabisks tās iznākums.   

 

Jogas elpošanas tehnikas – dziļi transformējoša prakse. Elpošanas tehnikas var apgūt ikviens. Līdzsvara un veselības saglabāšanai pietiek ar pāris tehnikām, lai gan to ir ļoti daudz. Es piederu pie jogas pasniedzējiem, kuri uzskata, ka elpošanas prakses (arī dziļas un intensīvas) nenes līdzi bīstamību, kā tas bieži tiek apgalvots. Pats būtiskākais (kas attiecas uz visām tehnikām, kuras jogā praktizējam) ir sevis pazīšana un ieklausīšanās sevī. Ja to ievērojam un esam kontaktā paši ar sevi, elpošanas prakses ne tikai palīdz atbrīvoties no uzkrātām emocijām vai atraisīt jaunu spēku (ja iestājies slinkums un pasivitāte), bet tās, tāpat kā visa joga un meditācija, ir prakses, kuras atver kādus neredzamus vārtus uz to, ko dēvējam par garīgo un arī mistisko pieredzi.

 

Prakse – domas par nāvi. Šī prakse man pašai ļoti palīdz dzīvot visplašākajā nozīmē. Mēs varam katru dienu kādu brīdi padomāt par nāvi. Par to, ka mēs visi, kas šeit šodien esam, jau pavisam drīz te neviens vairs nebūsim. Apzināti izjūtot nepārtraukto nāves jeb lielās pārejas klātbūtni mūsu vidū – vērtības un izvēles dabiski sakārtojas. Un tas ne tuvu nav vienaldzības, padošanās, baiļu vai bezcerības stāvoklis. Gluži otrādi – tādējādi ir iespējams piedzīvot apziņas stāvokli, kas sevī satur nepārtrauktu atbildību par visu, ko izvēlamies darīt vai nedarīt šajā brīdī, ko izvēlamies teikt vai neteikt viens otram. Tā ir apziņa, kas nepielūdzami liek būt ļoti vērīgiem attiecībās ar pasauli un cilvēkiem. Iztēlē – katru vakaru, gulēt ejot – mēs varam pāršķirt un aizvērt vienu lapaspusi savas dzīves grāmatā un apzināties, ka materiālajā pasaulē, fiziskajā realitātē šo lapaspusi nekad vairs nevarēsim atvērt. Un mēs nezinām, cik lapaspuses mums katram vēl atvēlēts.

 

Es nezinu, vai prakses, kuras noder man, tādā pašā secībā un intensitātē noderēs vēl kādam. Taču domāju, ka mēs katrs pakāpeniski un intuitīvi atrodam kaut ko, ko varam dēvēt par savu praksi. Kaut ko, kas neļauj mums bezcerīgi iegrimt izjūtā, ka laiks nežēlīgi skrien, ka dzīve ir tikai grūta un smaga. Vai arī – ka tai nav nekādas jēgas. Ja šāda izjūta dominē un eksistenciālās krīzes, kuras cilvēkus ik pa laikam piemeklē, ieilgst – kāda no daudzajām praksēm var palīdzēt no tām izkļūt!

   

TAKA TĪMEKLĪ: www.zurnalstaka.lv



2015-11-10 18:46  |  Skatīts: 1295x         Ieteikt draugiem       TweetMe   

Atpakaļ