tija-yoga.lv


Dvēseles dzīve ķermenī.
 

Ezotērika un funkcionalitāte


Mīļie draugi, jogotāji. Pēdējos 12 gadus praktizējot un mācoties jogu tik intensīvi, cik nu vien tas vispār intensīvi ir iespējams, es esmu nonākusi dziļu pārdomu un šaubu laikā par neskaitāmām lietām, kuras mūsdienu modernajā pasaulē tiek pārdotas zem nosaukuma “joga”. Un (arī pēc garām šaubām un pārdomām) esmu nolēmusi ar tām dalīties atklāti.
 
Lai saprotamāk vestu tālāko domu, mums varbūt vispirms vēlreiz jāatceras – ko vispār nozīmē jēdziens “joga”? Tulkojot no sankskrita valodas, tas nozīmē vienotība, savienošana, sajūgšana – tulkojumu ir daudz, bet doma viena. Kaut kas ar kaut ko tiek savienots. Tālāk jau seko dziļāka analīze, ņemot talkā prātu – ko tad mēs varētu savienot? Jogas prakses mums palīdz savienot/harmonizēt abas smadzeņu puslodes, tās palīdz savienot "galvu" un ķermeni (psihosomatika), savienot apziņu ar zemapziņas saturu (un otrādi), palīdz savienot elpu un ķermeni, atraisīt ķermeņa apziņu.
 
Tā mēs varētu turpināt gari un plaši, taču, ja atceramies, ka joga sākotnēji un pašos pamatos ir garīga prakse, tai vajadzētu palīdzēt cilvēkam savienoties ar to, kas nav prāts un nav arī ķermenis. Un jogas prakses sadaļa, kuru sauc par meditāciju jeb modernā vārdā par apzinātību, to patiešām palīdz piedzīvot. Meditējot cilvēks piedzīvo pirmos īsos un tad atkārtotos uzplaiksnījumus, un pamazām jau arvien garākus brīžus, kuros viņš savienojas ar Dievu, ar dvēseli pats sevī. Šos mirkļus nav iespējams ne ar ko sajaukt. Šie brīži nav aprakstāmi, lai gan tas ļoti bieži tiek mēģināts, lietojot tādus jēdzienus kā “bezgalīga mīlestība”, “svētlaime” un citus.

Šie brīži ir dziļi intīmi, un ar tiem vārdos nav iespējams dalīties. Šie brīži ir patiešām svētlaimīgi, tādi, kādus nav iespējams atrast prāta pārvaldītā dzīvē, un tajos gribas atgriezties atkārtoti. Cilvēkam, kurš iepazinis savu dvēseli, rodas vēlēšanās ar viņu nonākt kontaktā pēc iespējas biežāk un tad ņemt viņu līdzi savās ikdienas gaitās. Šo cilvēka pārmaiņu procesu dēvē par transformāciju. Cilvēks pakāpeniski mainās attiecībās pats ar sevi un pasauli. Mainās viņa attieksme, viņa vērtību sistēma. Mainās praktiski viss, un pārmaiņu ceļš nav viegls - tas sevī ietver dziļus “atkritienus”, “tumsas fāzes” un vēlēšanos to visu “mest pie malas”. Un šis ceļš nenozīmē to, ka cilvēks, kurš saticis savu dvēseli, vairs nepiedzīvo visu cilvēcisko emociju spektru atbilstoši savam temperamentam. Mainās izvēles – ko un kā ar tām darīt.
 
Vai cilvēks savu dvēseli var sastapt tikai meditācijas ceļā tā, kā to praktizē jogā, budismā, kristietībā? Nē, tā tas nav. Dzīvē ir iespējams sastapt cilvēkus, kuri nekad nav mācījušies apzināti meditēt, pat nezina ko tas nozīmē un nezina, ko nozīmē joga, taču savās dzīvēs un rīcībā iemieso dziļu cilvēkmīlestību. Viņi savu dvēseli pazīst bez specifisku tehniku pielietošanas un ļauj tai vadīt savu dzīvi un rīcību. Īsta, dabiska labestība ir šo cilvēku pazīme. Nevis samākslots mīļums, uzspīlēts optimisms vai specifiski apgarots skatiens.
 
Tas būtu par jogu jeb savienošanos, kuru iespējams sasniegt vai piedzīvot caur meditācijas praksi. Un tālāk jogas sistēmā sastopam dažādas cilvēka dvēseles fiziskā apvalka (fiziskā ķermeņa) stiprināšanas, tīrīšanas un trenēšanas metodes. Prakses, kurām būtu jāiedarbojas tieši un nepastarpināti uz cilvēka fizisko ķermeni. Prakses, kurām vajadzētu būt maksimāli funkcionālām un nodrošināt cilvēka fizisko un psihisko veselību iespējami ilgi. Jogas ķermeņa prakses – tā ir Hatha joga (Ha sanskritā ir saule, Tha ir mēness). Tā visbiežāk ir prakse, kuru kā jogu pazīst šodienas modernajā pasaulē.
 
Kāds nesaprotams pārpratums veidojas brīdī, kad cilvēka fiziskais ķermenis, kurš veidots no fiziskas matērijas, tiek barots ar fiziski sataustāmu pārtiku un tiek fiziski trenēts, tiek neadekvāti “apgarots”. Fiziskais ķermenis jogas tradīcijā un citās garīgās tradīcijās ir dvēseles mājvieta. Tas ir dievišķs, jo funkcionē prātam līdz galam neaptveramā un neizzināmā veidā, taču tā funkcionēšana līdz noteiktai pakāpei ir jau labi izpētīta, un labi izpētīts ir arī tas, kā to vingrināt, lai tas iespējami ilgi saglabātu savu veselību. Un kā to vingrināt un barot, ja veselība jau sašķobījusies.
 
Fiziskā ķermeņa pārprastā "apgarošana" jogas praktiķus nesaprotamā, taču ļoti bieži sastopamā veidā ir novedusi pie mēģinājumiem drakoniskos, veselībai un diemžēl arī dzīvībai bīstamos veidos izmantot ķermeni jogas praksēs, lai sasniegtu izmainītus apziņus stāvokļus. Neiedziļinoties, nedomājot līdzi, nepieredzējis praktiķis ir sajūsmā, ka viņam prakses iespaidā “atvērsies čakras”, “atvērsies trešā acs” un notiks kaut kas “īpašs”. Iespējams, cilvēka dabā ir apslēpta vēlēšanās piedzīvot kaut ko paranormālu, tādā veidā arī citiem cilvēkiem netieši darot zināmu, ka viņš līdz ar to ir kļuvis īpašāks par pārējiem. Iespējams, ka tas cilvēkam rada sajūtu, ka tādā veidā viņš varēs aizbēgt un paslēpties no problēmām, kuras viņš nespēj atrisināt savā reālajā, fiziskajā dzīvē (darbā, attiecībās). Nav nekāds noslēpums, ka ezotērikas pulciņus un arī jogas ašramus lielākoties apmeklē cilvēki, kuri atrodas kādā no savas dzīves krīzes situācijām. Cilvēki krīzēs ir arī jogas iesācēju kursu apmeklētāji un ir ļoti viegli manipulējami. Un šajās vietās nav psihologu, kas varētu palīdzēt diagnosticēt izmaiņas viņu psihē un pasaules uztverē.
 
Jā, jogas prakses un elpošanas tehnikas ļauj cilvēkiem piedzīvot transcendentālus apziņas stāvokļus, taču tie mēdz iestāties dabiski, nevis vardarbīgi un mērķtiecīgi provocējot. Jā, joga ir mistiska prakse, taču tās mistiskumu neatklāj specifiskas izdarības, bet gan cilvēka paša dziļa klātbūtne notiekošajā. Šādas pieredzes cilvēkam var atklāties arī vērojot saulrietu vai ilgstoši iemidzinot bērnu. Šādus apziņas stāvokļus cilvēki mēdz piedzīvot, arī vienkārši dziļā pārgurumā. Un visbiežāk – apreibinošu vielu iespaidā :)
 
Jautājums par to – kam un kāpēc vajadzētu “attaisīt čakras”, paliek uz katra paša praktiķa sirdsapziņas, godīgi sev uzdodot jautājumu - vai es saprotu, ko es runāju, lietojot šādus jēdzienus? Kāpēc es tos lietoju? Vai varbūt es esmu iekļuvis kārtējo ilūziju un miglas gūstā, par kuru “kaitīgumu” runā visas garīgās prakses?
 
Un atvērts paliek vēl viens liels un būtisks jautājums – vai klusajai, intīmajai dvēseles sastapšanai ir jelkāds sakars ar paranormāliem un eiforiskiem, vardarbīgi izraisītiem un, iespējams, vienkārši psihotiskiem apziņas stāvokļiem....?
 
Atvērts paliek jautājums arī par fiziskā ķermeņa lietošanu vai izmantošanu šo stāvokļu sasniegšanai.
 
Nedomājot par šīm tēmām, kaut ko nemainot reālajās jogas praksēs, mēs Latvijā, iespējams, pietuvosimies tai statistikai, kuru man regulāri nākas uzklausīt no kolēģiem Vācijā un Šveicē, kur joga tādā intensitātē kā šeit tiek praktizēta krietni ilgāk un notikumi iet mums pa priekšu ar apmēram 10 - 15 gadu nobīdi. Tādi teksti kā “visi aštangisti un vinjasisti pēc 60 ir invalīdi”, “vienai klientei no kundalini krijām sākās psihoze”, “vienai klientei no ugunīgajām atsākās jau apārstēti trauksmes traucējumi”, “tik un tik cilvēki jogas grupās pagājušajā gadā nomira no stājas uz galvas”, “tik un tik salauza, nokrita, noģība, vienu vedām uz psihiatrisko”. Šīs ir sarunas, kuras no ikdienas praktizētājiem tiek slēptas, jo bizness paliek bizness – aizbaidīs vēl cilvēkus no jogas.
 
Manis pašas pieredze, pēc 10 gadu intensīvas (pirms tam kādi grūtāk saskaitāmi gadi mazāk intensīvi) un regulāras jogas prakses nonākot fizioterapeita kabinetā un noskaidrojot, kāpēc ciešu hroniskas muguras sāpes un citas kaites, rodas sajūta, ka jāsāk runāt. Pēc praksēm, kuras taču “nav no gaisa rautas” un kuras esmu apguvusi gadiem ilgās, sūrās, grūtās un nežēlīgi dārgās :) mācībās pie pašiem slavenākajiem (ar to parasti tiek domāts – labākajiem, zinošākajiem, kādi viņi arī ir!) skolotājiem Vācijā un Šveicē un uzklausot arvien ienākošās ziņas no jogotājiem, ka “baigi sāp mugura”, rodas jautājums – ko mēs tur jogā visi kopā darām?

Vai prakses, kuras mācoties un darot, tiek pamatotas kā labas un enerģētiski harmonizējošas, ir tikpat piemērotas cilvēku fiziskajiem ķermeņiem? Vai tiešām runas par to, ka tad, kad tev, izdarot noteiktas kustības, “attaisīsies čakra” un tev līdz ar to automātiki pāries muguras sāpes vai kāda cita slimība, nav tie paši prāta māņi un ilūziju plīvurs? Šobrīd, pēc ļoti dziļām pārdomām un šaubām, kuras mani neatlaidīgi pavada un jau "kliedz man ausī", pēc ilgstošām mācībām un izziņas, liekot kopā dažādu zināšanu blāķus un vērojot jogas pasaulē notiekošo, es tiecos domāt, ka ir. Ka tā ir vēl viena ilūzija un migla pie visām citām klāt. Un, ka tad, ja cilvēkam sāp mugura, viņam vispirms ir jāiet pie fizioterapeita vai sporta ārsta, un tad jāsāk savu ķermeni stiprināt anatomiski un fizioloģiski pamatotā veidā. Un, ja cilvēkam regulāri sāp galva, viņam ir jāiet pie neirologa, nevis “jāatver galvas čakra”. Piedodiet, ja tas viss šodien izskan pārāk skarbi, taču tās ir manas tālāk neatliekamās domas un šī brīža pieredze. Mēs atrodamies laikā un vidē, kur runāt “par enerģijām” un noliegt to, kas ir reāls un taustāms, kļuvis gandrīz stilīgi. Kur fanātisms dažādās formās (tajā skaitā ēšana, dzīvesveids utt.) uzņēmis lielus apgriezienus, paraujot līdzi tos, kuri vēl “meklē”.
 
Mīļie draugi, jogotāji. Es aicinu jūs visus pārdomāt šīs tēmas. Es neaicinu jūs man piekrist vai man oponēt. Mūsu katra dzīve un uzskati ir mūsu paša ziņā. Bet, ja kaut kas no šī visa jums šķiet pazīstams vai tāds, par ko pat "bail padomāt", varbūt būšu piešķīlusi dzirksteli tālākai uzskatu izrevidēšanai. Tos ir iespējams mainīt, ja tie mums pašiem nenāk par labu.
 
Turklāt, domājot par nepamatotu un nepareizu ķermeņa kustināšanu, jāatceras vēl kāds fakts – mēs taču visi draudzīgā pulciņā reizē kļūstam arvien vecāki, mūsu ķermeņi neatgriezeniski nolietojas, un šis ir vēl viens materiālajā realitātē neizmaināms fakts, kurš liek mainīt tos veidus, kādos iedarbojamies uz sava ķermeņa un emocionālo veselību.
 
Lai tas notiktu, nepieciešama metodiska vingrošana. Un šī specifiskā, funkcionālā vingrošana, kurā tiek iekļauti arī dažādi hatha jogas prakses elementi (tajā skaitā elpošanas prakses un apzinātība), nav ne vismazākajā pretrunā ar iespēju atkal satikt savu dvēseli. Ar viņu atkārtoti var sastapties, arī “presīti kačājot” un dārzu ravējot.
 
Lai mums šogad kopā izdodas ieiet jaunā saprašanā par to, kas ir joga un to – ko katram ar sevi tajā darīt vai nedarīt!
 
Ja jūs lasāt arī krieviski, raksts papildus šai tēmai, ir zem šī linka:
 
http://econet.ru/articles/89866-nina-mel-pochemu-ya-ushla-iz-yoga-biznesa


2016-01-05 00:29  |  Skatīts: 10135x         Ieteikt draugiem       TweetMe   

Atpakaļ